Feeds:
Posts
Comments

pirmo reizi uzvilktas kārtīgas ziemas drēbes – slēpošanas kostīms ar visādiem goroteksiem un Aļaskas zābaki

pirmo reizi slēpots ar distanču slēpēm (1 x bērnībā ar Daiļomi neskaitās) abu Raitu kompānijā, no kuriem viens gonkojot saplēsa nūju un mums bija bēdīgiem jābrauc mājās.

pirmo reizi slidots, tizli un bailīgi, bet tomēr

pirmo reizi iets pirtī, lai pēc tam vārtītos sniegā

pirmo reizi vārīta un ēsta zupa ārā, ziemā

 

kur tas viss bija agrāk, man gribētos zināt.

 

ā un vēl pamesta skola, izbeidzies darbs un iegriezusies šūšana. vakar pirmo reizi performēju mežģīņu ļifčika šūšanā, bet diemžēl manam C cup šitais modelītis nebūs, nebūs, nebūs.

toties būs viena mana tipiskā dziesma, lūdzu

dienas citāts

Plato is boring

 

(by Friedrich Nietzsche)

Zēns man uzdāvināja iespēju iziet individuālu stepa dejas apmācību un es gandrīz aizgāju ar sirdi. Bērnības sapņi piepildās un skaists nobeigums vienam no maniem labākajiem gadiem so far.

 

Kamēr pieklājīgi piekusuši devāmies no Nabaklab satikt biedrus un paņemt atslēgas, lai dotos uz naktsmājām, draudziņi tikpat pieklājīgi un piekusuši stāvēja McDonalda rindā.

Tikmēr frustrēts, mazāk pieklājīgs un piekusis, bet neapšaubāmi vairāk piedzēries cilvēks izmisīgi meklēja labierīcības turpat rindā. Testosterons sita augstu vilni, tāpēc verbāla agresija neizpalika. Vārds pa vārdam un tapa mans 2010 mīļākais dialogs:

 

Viņš: Usatij huj!

Raitis I.: A ti… a ti… a u tebja vobše usi ņet!

 

Vārds pa vārdam, grūdiens pa grūdienam, kapuce jau mētājas uz zemes, un meitenes un zēni iesaistījušies kopējā cīņā. Zēniem sāp žokļi, otra puse piedzērusies, agresīva, lamājas un, policijas ekipāžai tuvojoties, bēg.

Un tagad stāsta nepatīkamākā daļa. Policijai dodas taisnā ceļā pie mums un jautā, “ko tie krievi” mums nodarīja. Lai gan mēs, protams, esam patīkami pārsteigti par šādu nevainības prezumciju, un nudien neesam arī vainīgi, taču policistu automātiskais pieņēmums, ka sliktie ir viņi un labie – mēs, mazliet saskumdina.

Kamēr daži sēž policijas busiņā un runājās, mēs pārējie tomēr draudzīgi, bilingvāli sasmēķējam. Protokloli galu galā netiek sastādīti, jo neviens nevēlas iesniegt nekādu sūdzību, tikai mierīgi doties mājās, tomēŗ otras, krievu  puses viedoklis šajā jautājumā nevienā brīdī netiek ne vaicāts, ne uzklausīts.  stulbi kaut kā.

 

 

 

 

jo

tā kā jau labu laiku vienīgais, ko gribētu uzrakstīt ir saraksts ar lietam, kas man riebjas, tad labāk nerakstu neko.

 

otra galējība ir runāt par sadzīvisko mieru, harmoniju un mīlestībiņu vai Mileniuma darba nometni. un arī tas nekam neder.

 

 

galvā krāmēju koferus uz Ukrainiju

septembris

varu saskaitīt, ar cik cilvēkiem esmu runājusi pēdējā mēneša laikā, toties nevaru saskaitīt, cik filmu esmu noskatījusies (un ne tikai Arsenālā)

svaru kausa vienā pusē ir  komunikatīvais vakuums (lielākoties mērķtiecīgs), kas iemidzina spēju adekvāti  reaģēt uz ikdienas situācijām, toties otrā pusē ir daudz neiztērētu vārdu un bezjēdzīgu, konvenciālu sarunu patīkamais iztrūkums.